Ceļš pie sapņu smaida – Lelde Ceriņa

Lelde Ceriņa, TV raidījumu un pasākumu vadītāja

Fotogrāfs – Aiga Rēdmane

 

  • Vai kļūšana par raidījumu un pasākumu vadītāju bija bērnības sapnis? Kā nonācāt līdz šādai profesijai?
  • To, ka vēlos strādāt mediju vidē, zināju jau sen – man tā vienmēr šķitusi ļoti dinamiska un aizraujoša, proti, tieši tāda, kādā es redzēju sevi attīstamies. Taču, īstā sajūta, ka TV raidījumu un pasākumu vadīšana būtu joma, kurā sevi realizēt, parādījās tikai studiju gados, kad mācījos par žurnālistu. Interese auga reizē ar izpratni par nozari.
  • Kā savienojat visai ekstrēmas nodarbības kā, piemēram, dalību “Stipro skrējienā” ar darbu Rīga TV24 un projektiem modes un kosmētikas nozarē?
  • Vienveidība spēj mani emocionāli iznīdēt, tāpēc ik dienu esmu pateicīga, ka darbs sniedz iespēju atklāt arvien jaunas robežas. Veidojot TV reportāžas, ir nācies iet pāri 300 grādu karstām oglēm, pārvarēt paniskas bailes no augstuma un jā, arī skriet “Stirpo Skrējienā”, kad ārā bija vien +1 grāds. Bet es tajā ķeru patiesu kaifu. Mani virza un motivē azarts.
  • Vai piekrītat apgalvojumam, ka “Patiess smaids atver cilvēku sirdis”? 
  • Man no sirds patīk ceļot, un vairākārt esmu nokļuvusi vietās, kur neviens ar mani nespēj sarunāties saprotamā valodā, tad atliek tikai žesti un mīmika. Un bez aplinkiem varu teikt, ka smaids ir vispatiesākā, tīrākā un visiem saprotamākā valoda pasaulē!
  • Kādas ir Jūsu pirmās atmiņas par zobārstu? (vai jeb kas no iepriekšējās pieredzes, kas varētu šķist interesants lasītājiem)
  • Atmiņā palikušas skolas obligātās pārbaudes, kad visu klasi reizē sūtīja uz poliklīniku pie zobārsta skatīties, cik kuram caurumu. Šis notikums vienmēr bija negribēts (smejas)! Es nevarētu teikt, ka man būtu bijusi fobija pret zobārstiem, bet tā kā zobi vienmēr pašai šķita kā vājā vieta, tad tas ikreiz kļuva par emocionālu pārdzīvojumu.
  • Vai atceraties, kad pirmo reizi dzirdējāt par estētisko zobārstniecību vai Smaida korekciju? 
  • Draudzene, kurai arī bija zobu šķirbiņa, aptuveni 14 gados bija noskaidrojusi, ka esot tāda “baltā plombe”, ar ko var veikt smaida korekciju. Tobrīd šķita, ka esam atklājušas otru Mēnesi, tik daudz tas nozīmēja! (smaida) Un tajā laikā arī sākās mani meklējumi. Pirmais, līdz kam nonācu, bija kompozīts. Salīdzinoši lēts materiāls, viegli apstrādājams – bet jau tolaik ārste mani brīdināja, ka tas nav ilgtermiņa variants.
  • Kad sapratāt, ka vēlaties uzlabot smaidu? Kāpēc tas bija svarīgi?
  • Kopš dzimšanas daba mani bija apveltījusi ar zobu šķirbu,un pusaudža gados,tās dēļ emocionāli jutu diskomfortu. Reti smaidīju ar zobiem, runājot centos piesegt muti ar roku, uzstājoties publikas priekšā konkursos vai darbu aizstāvēšanās vienmēr par to domāju. Tā tiešām traucēja justies līdz galam pašpārliecināti. Ne tikai publiski, arī privātā dzīvē, attiecībās.
  • Vai uzreiz bijāt gatava īstenot sapni par smaidu dzīvē vai arī bija šaubas? Ja bija, kas palīdzēja tās pārvarēt?
  • Kompozīta materiālam, lai aiztaisītu šķirbu biju gatava uzreiz, taču domājot par keramikas plāksnītēm, noteikti biju nobijusies. Patiesībā, problēma, bija stereotipos. Ārkārtīgi daudz un dažādos. Un tieši runāšanās ar dakteri, soli pa solim saprotot, kā tas viss notiks, ļāva atslābt. Grūtākais bija pārkāpt sev un vispār piespiesties atnākt uz pirmo konsultāciju.
  • Pieredze par Smaida korekciju – cik ilgs bija ārstēšanās process? Cik bieži bija nepieciešams apmeklēt zobārstniecības klīniku? 
  • Kopā ārstēšanas process no brīža, kad pirmo reizi ienācu klīnikā, līdz savam “ideālajam smaidam” , aizņēma aptuveni 5 mēnešus. Man bija nepieciešama neliela operācija, un līdz ar to vairākas nedēļas tika veltītas sadzīšanas procesam. Tuvojoties noslēgumam, vairākārt tika veiktas “pielaikošanas” , ļaujot man nesteidzīgi saprast un izlemt, kādu vēlos gala rezultātu.
  • Vai tiesa, ka zobārsta kabinetā vajadzēja dziedāt un dejot?
  • Jā! (smejas) Daktere Viktorija Artjomenkopārsteidza mani ar savām metodēmjo līdz šim pat nevarētu iedomāties, ka pie zobārsta kabinetā varētu būt tik draudzīga un nepiespiesta atmosfēra. Viņa uzstāja, ka ir svarīgi nofilmēt, kā ar jauno smaidu izskatos dziedot, jo tieši tad mīmika ir visdaudzveidīgākā.
  • Kas palīdzēja izprast medicīnisko procedūru būtību? 
  • Jautāšana un dakteres saprotošā reaģēšana uz katru nelielāko bažu vai uztraukuma iemeslu. Protams, mūsdienās, idejiski var visu izlasīt internetā, bet bieži vien tur pieejamā informācija un viedokļi ir tik krasi atšķirīgi, ka itin viegli var nojukt. Tieši tāpēc, svarīgi aprunāties ar profesionāli, un pārliecināties, kam ticēt, kam nē.
  • Vai bija arī sāpīgi? Kas bija visgrūtākais?
  • Pārsteidzoši, bet nē. Tas drīzāk ir emocionāls pārdzīvojums. Visgrūtāk bija gaidīt 8 nedēļas sadzīšanas procesu pēc nelielās operācijas. Pati keramikas plāksnīšu uzlikšana prasīja tikai pacietību un atslābināšanos.
  • Kad iestājās gandarījuma sajūta par paveikto?
  • Ārstniecības procesā, man bija jāvada pasākums, kurā piedalījās prezidents ar kundzi un visi Latvijas olimpieši, un tobrīd esot uz skatuves un smaidot, pirmo reizi noķēru neizsakāmi lielu prieku, par to, cik komfortabli jūtos! Smaids man bija sagādājis tik daudz pārdzīvojumus šo gadu laikā, un iespēja par to visu aizmirst, šķita vārdiem neaprakstāma.
  • Ko Jūs ieteiktu citiem, kas arī sapņo par skaistāku smaidu?
  • Ja no tiesas esat par to sapņojuši, un ziniet, ka tas sniegs iespēju jums justies brīvākiem, pašpārliecinātākiem un laimīgiem, tad jā, – es noteikti iesaku ņemt rokās telefonu un pieteikties uz pirmo vizīti pie daktera!